Nepilnības apcietinājuma kā drošības līdzekļa piemērošanā

Zvērināta advokāte Ph. D., Dr. iur.

[1.] Lai nodrošinātu kriminālprocesa atbilstošu norisi un kriminālprocesa mērķa sasniegšanu, Kriminālprocesa likums pieļauj personas tiesību ierobežošanu ar procesuāliem piespiedu līdzekļiem, kas uzskaitīti Kriminālprocesa likuma 242. pantā. Viens no procesuālo piespiedu līdzekļu veidiem ir drošības līdzekļi, kurus kriminālprocesā piemērot var tikai aizdomās turētajam vai apsūdzētajam. Drošības līdzekļiem ir preventīva nozīme, tos piemērojot, mērķis ir novērst iespēju personai turpināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus jebkurā formā (gan izdarīt jaunus, gan turpināt iesāktos), gan arī nodrošināt atbilstošu kriminālprocesa norisi un kriminālprocesa mērķa sasniegšanu.

---

Drošības līdzekļa piemērošanas pamats stingri reglamentēts Kriminālprocesa likuma 241. panta otrajā daļā, paredzot, ka drošības līdzeklis piemērojams tikai situācijā, kad ir pamats uzskatīt (pastāv iespējamība), ka aizdomās turētais vai apsūdzētais turpinās noziedzīgas darbības, traucēs pirmstiesas kriminālprocesu vai tiesu vai izvairīsies no šā procesa vai tiesas. Tātad, pirmkārt, procesa virzītājam, rūpīgi jāizvērtē konkrētās lietas apstākļi un jākonstatē, vai Kriminālprocesa likuma 241. panta otrās daļas izpratnē pastāv nepieciešamība piemērot drošības līdzekli.

Otrkārt, ja procesa virzītājs konstatē, ka pastāv nepieciešamība piemērot drošības līdzekli, secīgi, procesa virzītājam jāizvēlas, kādu tieši drošības līdzekli piemērot. Drošības līdzekļu uzskaitījums ir ietverts Kriminālprocesa likuma 243. pantā, paredzot vairākus iespējamos drošības līdzekļus, kā piemēram, noteiktas nodarbošanās aizliegumu, aizliegumu izbraukt no valsts, uzturēšanos noteiktā vietā, drošības naudu, apcietinājumu u.c.. Vadlīnijas, atbilstoši kurām procesa virzītājam jāizvēlas piemērojamais drošības līdzeklis, ietvertas Kriminālprocesa likuma 244. pantā, tai skaitā, panta otrajā daļā, kas paredz, ka, izvēloties drošības līdzekli, ņemams vērā noziedzīga nodarījuma raksturs un kaitīgums, aizdomās turētā vai apsūdzētā personība, ģimenes stāvoklis, veselība un citi apstākļi.

Izvēloties drošības līdzekli, iespējami jāanalizē viss personu un iespējamo noziedzīgo nodarījumu raksturojošo apstākļu kopums. Kā to skaidro Kriminālprocesa likuma 244. panta komentāri, “Jāņem vērā, cik liels ir iespējamā kriminālprocesa atbilstošas norises apdraudējuma vai jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas risks. To darot, jāizvērtē dažādi apstākļi, tostarp [..] personība, kas iekļauj nodarbošanos, dzīvesveidu utt., ģimenes stāvokli (apgādībā esošie u.c.) un citus apstākļus – veselību, vecumu, personas iepriekšējo uzvedību procesa laikā u.c.” Tāpat arī drošības līdzekļa izvēlē vērtējams personas pamattiesību aizskārums, Kriminālprocesa likuma 244. panta pirmajā daļā nosakot, ka procesa virzītājam jāizvēlas tāds procesuālais piespiedu līdzeklis, kas pēc iespējas mazāk aizskar personas pamattiesības un ir samērīgs.

Atbilstoša drošības līdzekļa izvēle prasa īpaši rūpīgu apstākļu kopuma izvērtēšanu no procesa virzītāja puses, kas, autores ieskatā, nereti ir samērā grūts uzdevums, ievērojot ne tikai iespējamā apdraudējuma konstatēšanu, bet ievērojot arī nepieciešamību izvēles izdarīšanā “balansēt” starp kriminālprocesa interesēm un personas pamattiesībām.

[2.] Drošības līdzeklis, kurš kriminālprocesā visvairāk ierobežo personas pamattiesības, ir apcietinājums, kura piemērošanas pamats reglamentēts Kriminālprocesa likuma 272. pantā. Tā kā šis ar brīvības atņemšanu saistītais drošības līdzeklis visvairāk aizskar personas pamattiesības, apcietinājuma kā drošības līdzekļa piemērošanai pirmstiesas procesā ir noteikta tāda piemērošanas kārtība, kas vērsta uz drošības līdzekļa piemērošanas nepieciešamības pastiprinātu izvērtēšanu, vadoties arī no iespējamā personas pamattiesību aizskāruma.

Tātad, kā jau minēts, pirmstiesas procesā procesa virzītājs jeb izmeklētājs izvēlas, kādu tieši drošības līdzekli piemērot. Ja saskatāms pamats drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanai, procesa virzītājs, atbilstoši Kriminālprocesa likumā noteiktajai kārtībai, sagatavo motivētu ierosinājumu par apcietinājuma piemērošanu, savukārt pieņemt lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 245. panta trešajai daļai, ir tiesīgs tikai izmeklēšanas tiesnesis, kuram vispārīgi kriminālprocesā ir tieši cilvēktiesību ievērošanas kontroles funkcija.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 274. pantā noteiktajai apcietinājuma piemērošanas kārtībai, lemjot par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu, procesa virzītāja ierosinājums ir izskatāms slēgtā tiesas sēdē, piedaloties tā iesniedzējam, personai, par kuras apcietināšanu tiek lemts, kā arī šīs personas aizstāvim un pārstāvim. Lēmums pieņemams, izskatot procesa virzītāja ierosinājumu, uzklausot personas viedokli, izskatot lietas materiālus un izvērtējot apcietināšanas iemeslus un pamatu.

Īpaši būtiski, ka, lemjot par apcietinājuma piemērošanas pamatotību, aizstāvja piedalīšanās slēgtajā tiesas sēdē ir obligāta, kas saistāms ar nepieciešamību nodrošināt Kriminālprocesa likuma 18. pantā noteikto procesuālo pilnvaru līdzvērtību, cita starpā paredzot, ka “[..] aizstāvim, pārstāvim ir jābūt iespējai tiesas sēdē līdzvērtīgi darboties, dzirdēt procesuālā oponenta argumentus. Minētais dod iespēju aizstāvībai atspēkot apcietināšanas piemērošanas pamatojumu”.

Tātad izmeklēšanas tiesnesim lēmums piemērot apcietinājumu vai atteikt apcietinājuma piemērošanu ir pieņemams – gan izskatot procesa virzītāja ierosinājumu, gan uzklausot personas un aizstāvības viedokli, turklāt izskatot visus lietas materiālus un izvērtējot apcietināšanas iemeslus un pamatu. Kā izriet no Kriminālprocesa likuma 274. panta piektās un sestās daļas nosacījumiem, izmeklēšanas tiesnesim apcietinājuma piemērošana lēmumā ir pamatojama ar konkrētiem, uz lietas materiāliem balstītiem apsvērumiem, savukārt, atsakot apcietinājuma piemērošanu – lēmumā norādāmi atteikuma motīvi.

Izmeklēšanas tiesnesis, lemjot par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu, kontrolē cilvēktiesību ievērošanu kriminālprocesos, kā to paredz Kriminālprocesa likuma 40. pants. Tādējādi izmeklēšanas tiesnesim, lemjot par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu, lēmuma pieņemšanā jāvadās arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas paustajām atziņām, kas saistītas ar drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu.

No Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja 2021. gada pētījuma “ECT judikatūra par Konvencijas 5. pantu jautājumā par drošības līdzekļa – apcietinājuma piemērošanu” izriet, ka brīvības atņemšana ir izņēmums no vispārējā principa, ka persona ir brīva, un šim izņēmumam ir nepieciešams pienācīgs attaisnojums. Prezumpcija par labu brīvībai pieprasa, lai amatpersonas, kurām ir atbilstošas pilnvaras atņemt personai brīvību, vienmēr paškritiski vērtētu savu rīcību un pārliecinātos, ka gadījumos, kad šīs pilnvaras tiek izmantotas, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. pantā noteiktie ierobežojumi tiek nepārtraukti ievēroti. Lai šāds vērtējums vispār notiktu un būtu arī efektīvs, izšķiroša loma ir tiesnešiem, kuri īsteno uzraudzības un kontroles funkcijas, un tam, vai tiesnešu pieeja apcietinājuma nepieciešamībai ir bijusi pietiekami skeptiska; turklāt svarīgi, ka ikvienā gadījumā, kad brīvības atņemšana tiek apstrīdēta, tiesnesis, to izvērtējot, vadās no pieņēmuma, ka personai ir jābūt brīvai.

Turklāt, kā izriet no minētā pētījuma, Eiropas Cilvēktiesību tiesas ieskatā, nacionālām tiesām vienmēr ir jānostājas neatkarīgā novērotāja pozīcijā, nacionālo tiesu rīcībā ir sākotnējie krimināllietas materiāli, tās var izvērtēt visus pierādījumus, kas ir pieejami attiecīgajā kriminālprocesa stadijā, un tādējādi noteikt, vai šie pierādījumi sasaista konkrēto personu ar noziedzīgo nodarījumu, vai šie pierādījumi ir savstarpēji saskanīgi un papildina viens otru, vai arī, tieši otrādi – tie ir pretrunīgi un rada neskaidrības, kas savukārt dod pamatu apšaubīt aizdomu pamatotību.

No minētā secināms, ka izmeklēšanas tiesnesim, lemjot jautājumu par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu, ir jābūt pietiekami skeptiskam apcietinājuma piemērošanā – izmeklēšanas tiesnesim ir pienākums rūpīgi izanalizēt visus lietas materiālus, izvērtēt apcietināšanas iemeslus, pamatu un tās nepieciešamību.

[3.] Drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanas pamatotība pirmstiesas procesā faktiski tiek vērtēta vairākkārt – pirmkārt, šādu nepieciešamību izvērtē procesa virzītājs, kurš sagatavo atbilstošu motivētu ierosinājumu, otrkārt – uz šī ierosinājuma pamata apcietinājuma piemērošanas pamatotību padziļināti izvērtē un pārbauda izmeklēšanas tiesnesis, pieņemot attiecīgu lēmumu.

[4.] Tomēr, neskatoties uz Kriminālprocesa likumā reglamentēto drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanas pamatotības izvērtēšanas kārtību, kā arī neskatoties uz ECT viedokli par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu, praksē ir saskatāmas būtiskas nepilnības lēmumu pieņemšanā, kas bieži noved pie nepamatota lēmuma pieņemšanas un secīgi – arī pie nepamatota cilvēktiesību aizskāruma.

[4.1.] Drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošana tiek izskatīta slēgtā tiesas sēdē, lēmumi par apcietinājuma piemērošanu nav publiski pieejami, tie neveido tiesu praksi un nekļūst sabiedrībai zināmi. Tādējādi nav iespējams vispārīgi kopumā izvērtēt izmeklēšanas tiesnešu pieņemto lēmumu par apcietinājuma piemērošanu motīvu daļas argumentāciju un pamatotību. Tomēr savu secinājumu par to, ka praksē ir saskatāmas būtiskas nepilnības lēmumu par drošības līdzekļa apcietinājuma pieņemšanā, autore izdara, vadoties no gūtiem novērojumiem personīgā darba pieredzē, realizējot aizstāvību pirmstiesas kriminālprocesā.

Un proti, autore ir novērojusi, ka izmeklēšanas tiesnesis lēmumu par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu bieži vien nepieņem atbilstoši Kriminālprocesa likuma 274. pantā noteiktajai kārtībai.

Pirmkārt, autores novērojumi liecina, ka izmeklēšanas tiesnesis, izskatot procesa virzītāja ierosinājumu par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu, tiesas sēdē nepārbauda ierosinājumā norādītos lietas materiālos esošos pierādījumus, kas, procesa virzītāja ieskatā, liecina par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanas nepieciešamību. Tādējādi izmeklēšanas tiesnesis lēmuma pieņemšanā pietiekami neizskata lietas materiālus (Kriminālprocesa likuma 274. panta pirmās daļas izpratnē), lai izdarītu secinājumu par to, ka lietā esošie pierādījumi liecina par apcietināšanas nepieciešamību.

Otrkārt, izmeklēšanas tiesnesis, izskatot procesa virzītāja ierosinājumu par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu, pretēji Kriminālprocesa likuma 274. panta pirmās un otrās daļas prasībām, kā arī pretēji Kriminālprocesa likuma 18. pantā nostiprinātajam kriminālprocesa pamatprincipam (procesuālo pilnvaru līdzvērtībai) neuzklausa personu un aizstāvību, tas ir – pietiekami neiedziļinoties paskaidrojumos, kas atspēko apcietinājuma piemērošanas pamatojumu, kā arī neuzdodot personai vai aizstāvībai attiecīgus jautājumus, kas vērsti uz apcietinājuma piemērošanas nepieciešamības noskaidrošanu.

Treškārt, autores novērojumi liecina, ka izmeklēšanas tiesnesis, neuzklausot personu un neizskatot lietas materiālus atbilstoši Kriminālprocesa likuma 274. panta prasībām, savu secinājumu par apcietinājuma piemērošanas nepieciešamību izdarīšanā (un secīgi arī lēmuma pieņemšanā) vairumā gadījumu paļaujas tikai uz procesa virzītāja ierosinājumā norādīto informāciju. Minēto cita starpā apliecina arī izmeklēšanas tiesneša lēmums, kura motīvu daļa, līdztekus secinājumiem par procesa virzītāja ierosinājuma pamatotību, nereti vien papildus vispār nesatur argumentāciju, kura padziļināti vērtētu un atspēkotu aizstāvības iebildumus. Tāpat arī novērojams, ka tiesas sēdē izmeklēšanas tiesnesis uzklausa tieši procesa virzītāju, uzdodot padziļinātus jautājumus, tomēr jau pats fakts, ka procesa virzītājs ir vērsies pie izmeklēšanas tiesneša ar lūgumu par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu, jau sniedz priekšstatu par to, kāds tad ir procesa virzītāja vērtējums par apcietinājuma piemērošanu. Secīgi, lietderīgi un jēgpilni būtu nevis uzdot jautājumus procesa virzītājam, kura viedoklis jau ir skaidrs, bet gan uzdot jautājumus tieši tām procesā iesaistītām personām, kuras līdz šim savu redzējumu par apcietinājuma piemērošanas pamatotību vēl nav sniegušas.

Vienlaikus, neuzklausot un neizvērtējot personas un aizstāvības viedokli par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu, kā arī nesniedzot juridisku novērtējumu šim viedoklim sava lēmuma motīvu daļā, faktiski “paļaujoties” uz procesa virzītāja ierosinājumā sniegtās argumentācijas pamatotību, izmeklēšanas tiesnesis pārkāpj Kriminālprocesa likuma 18. pantā noteikto procesuālo pilnvaru līdzvērtību, liedzot aizstāvībai līdzvērtīgi darboties jautājuma par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanas pamatotību izskatīšanā.

Izmeklēšanas tiesnesis, pieņemot lēmumu, nav tiesīgs paļauties tikai uz procesa virzītāja ierosinājumā norādīto informāciju, jo tieši izmeklēšanas tiesnesim, vadoties no Kriminālprocesa likuma 274. panta pirmajā daļā noteiktajiem lēmuma pieņemšanas priekšnoteikumiem, ir jāpārbauda: 1) vai procesa virzītāja secinājums par to, ka pastāv nepieciešamība piemērot drošības līdzekli, ir pamatots, tas ir – vai vispār pastāv apdraudējums (Kriminālprocesa likuma 241. panta otrā daļa); 2) vai drošības līdzeklis apcietinājums ir izvēlēts atbilstoši apstākļu kopumam (Kriminālprocesa likuma 244. panta otrā daļa); 3) vai apstākļu kopums neliecina, ka iespējams izvēlēties citu drošības līdzekli, kas pēc iespējas mazāk aizskar personas pamattiesības un ir samērīgs (Kriminālprocesa likuma 244. panta pirmā daļa).

Ceturtkārt, autore ir novērojusi, ka izmeklēšanas tiesneši tiesas sēdes laikā nereti izmanto viedtālruni, kas apliecina ne tikai tiesneša Latvijas tiesnešu ētikas kodeksā noteikto pienākumu neievērošanu, pārkāpjot tiesnešiem noteiktās augstās uzvedības kultūras normas, bet apliecinot arī tiesneša “neieinteresētību” jautājuma izskatīšanā, iespējams, jau pirmšķietami paļaujoties uz to, ka procesa virzītājs ierosinājumā ir pietiekami izvērtējis un pamatoti konstatējis drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanas nepieciešamību, uz kuru tad izmeklēšanas tiesnesis arī varēs balstīt sava lēmuma motīvu daļu.

Piektkārt, izmeklēšanas tiesnesis pilnu lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, kam cita starpā jābūt pamatotam un motivētam, mēdz sagatavot un izsniegt 15 minūšu laikā pēc tiesas sēdes. Lai arī no Kriminālprocesa likuma 274. panta septītās daļas izriet, ka pilna lēmuma kopija var tikt izsniegta klātesošajām personām 24 stundu laikā, tomēr ir loģiski apšaubāms, ka izmeklēšanas tiesnesis 15 minūšu laikā pēc tiesas sēdes, kurā uzklausīti personas un aizstāvības iebildumi, spēj sagatavot motivētu un argumentētu pilnu lēmumu, kurā rakstveidā sniegts juridisks novērtējums arī personas vai aizstāvības tikko notikušajā tiesas sēdē paustajam pamatojumam. Pilna lēmuma sagatavošana un izsniegšana 15 minūšu laikā pēc tiesas sēdes liek apšaubīt tiesneša objektivitāti, kā arī ļauj izdarīt loģisku secinājumu par to, ka lēmums sagatavots jau pirms tiesas sēdes, turklāt sagatavots tikai vadoties no procesa virzītāja ierosinājumā norādītajiem apstākļiem, lēmumā nevērtējot personas un aizstāvības tiesas sēdē paustos argumentus. Novērojams, ka pārsvarā lēmumu motīvu daļa pēc satura un argumentācijas ļoti līdzinās citu līdzīgu procesu ietvaros pieņemtiem lēmumiem par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu, kas savukārt liecina, ka izmeklēšanas tiesnesis lietas apstākļos un pierādījumos iedziļinās virspusēji, padziļināti nevērtējot ar konkrēto lietu saistītus apstākļus un pierādījumus.

Autores ieskatā, tikai izpildot visas Kriminālprocesa likuma 274. pantā izvirzītās apcietinājuma piemērošanas kārtības prasības, tas ir – gan izskatot procesa virzītāja ierosinājumu, gan uzklausot personas un aizstāvības viedokli un iebildumus, gan izskatot lietas materiālus, tai skaitā, pārbaudot pierādījumus, gan padziļināti izvērtējot apcietināšanas iemeslus un pamatu, izmeklēšanas tiesnesis var nonākt pie tiesiska un pamatota secinājuma, vai pastāv pamats drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanai.

[5.] Kā liecina autores novērojumi, praksē izmeklēšanas tiesneši, lemjot par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu, pārsvarā padziļināti nevērtē visas iepriekš minētās prasības, tai skaitā – nevērtē personas cilvēktiesību aizskāruma samērīgumu, nevērtē iespēju apcietinājuma vietā piemērot tādu drošības līdzekli, kas iespējami mazāk aizskar personas pamattiesības. Praksē pastāvošās nepilnības uzskatāmi atspoguļo arī sekojoši piemēri.

Pirmstiesas kriminālprocesā aizdomās turētajam piemērots drošības līdzeklis apcietinājums, kura piemērošana pamatota ar to, ka persona agrāk tikusi tiesāta narkotisko/psihotropo vielu aprites jomā un neizciesta nosacītas brīvības atņemšanas soda laikā tiek turēta aizdomās par nelikumīgu narkotisko/psihotropo vielu realizāciju lielā apmērā. Izmeklēšanas tiesneša lēmumā secināts, ka persona iesaistās aizvien smagāku noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā tieši narkotisko/psihotropo vielu aprites jomā un ka iepriekšējā sodāmība un nosacīta soda piemērošana nav spējuši atturēt personu no iesaistīšanās pretlikumīgās darbībās. Izmeklēšanas tiesnesis lēmumā piekritis procesa virzītāja ierosinājuma pamatojumam par to, ka persona, atrodoties brīvībā, var turpināt iesaistīties jaunu likumpārkāpumu izdarīšanā tieši narkotisko/psihotropo vielu aprites jomā, ko nav iespējams novērst ar citu mazāk ierobežojošu drošības līdzekli kā vien apcietinājumu. Minētie apsvērumi par pamatotiem atzīti arī apgabaltiesas 2021. gada lēmumā, ar kuru izmeklēšanas tiesneša lēmums atstāts spēkā, lēmumā norādot, ka no ECT prakses izriet, ka sākotnējai brīvības atņemšanai pietiek vien ar aizdomām, ka persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.

Kopsakarā ar izskatāmo piemēru norādāms, ka apgabaltiesa savā lēmumā atsaukusies uz ECT praksi, tomēr šādu atsauci nav pamatojusi ar konkrētu nolēmumu. Apgabaltiesa lēmumā apgalvojusi, ka sākotnēji ir pietiekams tikai ar aizdomu esamību, tomēr nav ņēmusi vērā, ka ECT jau 2016. gadā paudusi atziņu, ka, līdztekus aizdomām, turklāt pamatotām, ir jābūt arī atbilstošam un pietiekamam pamatojumam, kas savukārt konkrētajā piemērā neizriet nedz no izmeklēšanas tiesneša lēmuma, nedz no apgabaltiesas lēmuma. Tādējādi aizdomās turētā apcietināšana uzskatāma par acīmredzamu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. pantā garantēto tiesību pārkāpumu.

Vēl viens piemērs – ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu personai pirmstiesas procesā piemērots drošības līdzeklis apcietinājums, drošības līdzekļa piemērošana pamatota ar to, ka persona agrāk tiesāta, tai skaitā par narkotisko un psihotropo vielu iegādāšanos, glabāšanu un realizēšanu, un tiek turēta aizdomās par psihotropo vielu iegādāšanos un glabāšanu. Minētie apsvērumi atzīti kā pamatoti arī apgabaltiesas lēmumā, tāpat arī, balstoties uz minētajiem apsvērumiem, izmeklēšanas tiesnesis pirmstiesas procesā lēmis par piemērotā drošības līdzekļa apcietinājuma turpmāku saglabāšanu.

No minētā secināms, ka apstāklis, ka persona ir iepriekš sodīta, procesa virzītājam un izmeklēšanas tiesnesim dod pamatu “automātiski” konstatēt pamatu drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanai, nemaz padziļināti nevērtējot, vai vispār pastāv objektīva nepieciešamība piemērot drošības līdzekli – tas ir, vai vispār pastāv apdraudējums, ka persona turpinās noziedzīgas darbības, traucēs pirmstiesas kriminālprocesu vai izvairīsies no šā procesa, vai drošības līdzeklis apcietinājums ir izvēlēts atbilstoši visam lietā noskaidrojamo apstākļu kopumam, un vai patiešām nav iespējams izvēlēties citu drošības līdzekli, kas iespējami mazāk aizskartu personas cilvēktiesības.

Minētajos lēmumos ietvertais pamatojums drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanai neatbilst ne Kriminālprocesa likuma 274. pantā izvirzītajām apcietinājuma piemērošanas kārtības prasībām, ne ECT praksē paustajām atziņām, kas saistītas ar drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu.

[6.] Būtiski pieminēt, ka nepamatota drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošana ne vien aizskar personas cilvēktiesības, bet arī būtiski palielina valsts administratīvo un finanšu resursu izlietojumu, ko valsts patērē vienas apcietinātās personas uzturēšanai. Un proti, no Ieslodzījumu vietu pārvaldes Oficiālās statistikas datiem par 2021. un 2022. gadu izriet, ka izdevumi viena ieslodzītā uzturēšanai dienā 2021. gadā sastādījuši 50,13 euro, 2022. gadā – 51,68 euro. Personas apcietinājuma kontrole (pārskatīšana) tiek noteikta ik pēc diviem mēnešiem (Kriminālprocesa likuma 281. panta ceturtā daļa), tas nozīmē, ka viena persona, kurai piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums – divos mēnešos valstij izmaksā 3100,80 euro (51,68 x 60), kas ir milzīgs slogs valsts budžetam.

[7.] Autores ieskatā, situācija, kad personai tiek nepamatoti piemērots drošības līdzeklis apcietinājums, vadoties no cilvēktiesībām, tiesiskā valstī nav pieļaujama, grauj sabiedrības uzticību tiesiskas valsts pamatprincipiem. Tādēļ izmeklēšanas tiesnešiem pienācis laiks pārliecinošāk īstenot savu cilvēktiesību ievērošanas kontroles funkciju, skeptiskāk izvērtējot procesa virzītāja ierosinātā drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanas pamatotību, pienācīgu uzmanību pievēršot visiem lietā noskaidrojamiem apstākļiem, un lēmuma pieņemšanā nevienam apstāklim nepiešķirot iepriekšēju augstāku nozīmi, kā arī nevienu no faktiem neskatot izolēti no citiem faktiem.